Pīters Miglinīks
Pīters Miglinīks (1850 — 1883) — tautys varūņs i ceineituojs par sovu ļaužu tīseibom. Dzims dryumajā drukys aizlīguma i socialuos nataisneibys laikā, 1850. goda 13. decembrī Ludzys apriņča Nautrānu draudzis Miglinīkūs. Kristeibā jam dūti treis vuordi – Pīters, Andrivs, Meikuls. Bez Pītera Andrivam i Agatai Miglinīkim beja vel treis bārni: Anna ir devuse Latgolai pašaizlīdzeigū jaunatnis i visys tautys audzynuotuoju, sabīdriskū darbinīku Fraņci Kempu. P. Miglinīka bruoļs Andrivs ir aukliejs puorogri myrušū sabīdriskū darbinīku Boļeslavu i taipat puorogri myužeibā aizguojušū talanteigū jaunatnis audzynuotuoju prīsteri Dr. theol. Juoni Miglinīku.[1]
Nu 1865.–1867. godam P. Miglinīks ir guojs Rēzeknis piļsātys školā. Teicami vuicuos i školu beidz ar zalta medaļu. Škola tūreiz deva tīseibys byut par tautškoluotuoju, bet ituos tīseibys natika dūtys, jo jys beja katūļs i latvīts. Piec piļsātys školys beigšonys izavieleja maizis orūdam skrīvera dorbu. Nu 1868. goda da 1870. godam ir struoduojs par pogosta rakstvedi Zaļmuižā, bet piečuok Viļakā i Makašānūs.
Dzeive i dorbs tautys vydā i poša gaišais pruots P. Miglinīkam skaidri paruoda sovys tautys naapskaužamū stuovūkli. Par tū ari jys sovūs dzejis tekstūs vaicoj:
Kod citi dzeivoj prīceigi
Un laimeigi var byt,
Kōpēc myusu tautai vysai
Jōlej gaužas osoras?
Sova eisā i vātrainā myuža laikā izaug par nauzpierkamu i nasamīrinuomu zemnīku aizstuovi. Centīnus piec taisneibys izsoka juo sacarātuos i tautā pazeistamuos dzīsmis: Bodu cīst mes pīroduši, mōkam treisēt soltumā, Ej, ej, nabādoj, pōrdzeivōsim vysu. Piec rakstura bejs akteivs i sabīdrisks cylvāks, partū vysod ir lyugts zemnīku gūdeibuos plašā apleicīnī. Juo muzikalitate, prasme spēlēt vijoli i gitaru, dzīsminīka talants, mudynojumi piec taisneibys i gora gaismys, patīseibys mīlesteiba i zemnīku aizstuoveiba pret puoresteibom - tautys vydā radeja jam legendara varūņa slavi.
1880. godā bejs par zemnīku pusis aizstuovi tīsys pruovā pret Zaļmuižys muižnīku Paulinu–Rozenšildu. Tīsā zemnīki beja zaudietuoji i tyka sūdeiti. Kai atbilde iz nataisnū tīsys lāmumu Zaļmuižys apleicīnī izacāluos zemnīku namīri. Tyka nūdadzynuotys muižai pīdaruošuos ākys i nūdareiti cyti materialī zaudiejumi. Namīru organiziešonā tyka apvainūts i arestāts P. Miglinīks. Piec 11 Ludzys cītumā pavadeitajim mienešim, slyms ar tuberkulozi, P. Miglinīks beja atbreivuots. Tics vālī nu cītuma, jys īsiudzieja tīsā Paulinu–Rozenšildu. Itamā tīsys pruovā uzvarēja taisneiba i Paulins-Rozenšilds sajiema peļneitū sūdu.
Piec vysa puordzeivuotuo pleirīts i tuberkuloze uotri sagruove Pītera Miglinīka veseleibu. Sovys trauksmainuos dzeivis piedejūs mienešus jys pavadeja slimeibys gultā tāva sātā i myra 1883. goda 17. fevralī. Iz juo izvadeišanu Rogovkys draudzis Desetnīku kopūs īsarada miļzeigs ļaužu pulks nu tuvys i tuolys apkuortnis, aplīcynojūt sovu apbreinu i mīlesteibu cylvākam, kurš tautys apziņā īdadzynuoja myužeigū līsmu ceiņā par cylvāka tīseibom.
P. Miglinīka pīmiņai Desetnīku kopūs uzstuodeits tielnīku B.Bula un A.Velikāna granitā veiduots pīminekļs. Nautrānu vydsškolā īkuortuots nalels muzejs, veļteits A. Jūrdža un P. Miglinīka i cytu rogovkīšu darbeibai.
Literaruo darbeiba[pataiseit | labot pirmkodu]
Pīters Miglinīks saceriejs dzejūļus (dzīšmu tekstus), nu kurim sasaglobuojuse tik nalela daļa. amatā juo tekstus ir pīrakstejs A.Jūrdžs. Sovu sociali osūs i humoristiskūs dzejūļu dieļ ir saucams par latgalīšu dzejis klasiki. P.Miglinīks školā vuicejuos drukys aizlīguma laikā, partū sovus dzejūļus rakstejs kiriļicā (krīvu burtim). Nav zynuoms, cik eisti dzejūļu jys ir uzrakstejs, ilggadiejuo latgalīšu rokstu aizlīguma i poša autora puoragruos nuovis dieļ, leidz publiciešonai vāluokūs laikūs beja saglobuojušīs tikai daži manuskripti.[2]
Dzejūļus tematiski var īdalei itai:
- socialuos taisneibys mekliešona,
- pasauļa guojieju dzīšmis,
- patriotiskuo dzeja,
- humora i jautreibys dzīšmis,
- religiskis dzīšmis,
- tulkuojumi nu krīvu dzejnīkim.
P. MIglinīks ir publiciejs ari rokstus par Latgolys zemnīku gryutū stuovūkli i muižnīku nacylvieceibu tūreizejuos Pīterpiļs liberaluo vierzīņa krīvu aveizēs.[3]
Pīters Miglinīks lyka Latgolys latvīšu dzeivis pamatā šaidys idejis:
- ceineitīs par taisneibu,
- nakleist svešumā, bet palikt uzticeigim sovai dzimtinei,
- navys sovu zemi atstuot, bet atgyut atpakaļ tū, kas atjemts,
- steigtīs piec gora gaismys,
- staraveitīs piec saimnīciskys nūsastyprynuošonys,
- turātīs kūpā, byut vīnuotim,
- palikt pi sovim tykumim i tradicejom,
- styngri turātīs pi sovys ticeibys i volūdys,
- lītuot dzymtū volūdu, kurā jis pyrmais apzineigi raksteja ari dzejūļus,
- ticēt lobuokai tautas nuokūtnei.[4]
Atsaucis[pataiseit | labot pirmkodu]
- ↑ Broks, J. Cilvēka miesa ir dvēseles ietvars. No: Katoļu Baznīcas Vēstnesis, Nr. 1 (35)
- ↑ Daugulis, K. Patiesības atmoda. No: Katōļu Dzeive, 5 , 1989, 34. – 35. lpp.
- ↑ Rupaiņs, O. Pīters Miglinīks. V. Lōča izdevnīceiba, 1953, 43. - 44. lpp.
- ↑ Rupaiņs, O. Pīters Miglinīks. V. Lōča izdevnīceiba, 1953, 12. – 13. lpp.