Marija Andžāne

Materials nu Vikipedeja
Jump to navigation Jump to search

Marija Andžāne (prec. Strode) (1909—1988) — dzymuse zemnīku saimē 1909. goda 8. septembrī, Ludzys apriņča (myusu dīnuos Dagdys nūvoda) Škaunis pogosta Maču solā kai caturtais bārns solys vacuokuo Leonarda i muojsaimneicys Agnesis Andžānu saimē.[1](Šķaunē ir arī iekārtota viņas piemiņas istaba)[2] Piec Landskoronys pagastškolys beigšonys īsastuoj Rēzeknis školuotuoju institutā (myusu dīnuos – Rēzeknis Augstškola), kur aktivi pīsavērsuse literarajai darbeibai, publiciejuse instituta literarajā žurnalā ”Daile”.

Instituta absolviešonys godā (1931) literarajā žurnalā „Zīdūns” (Nr.6) pasaruoda juos pyrmais dzejūļs „Caur osoram...” i skice „Orōjdāls”. 1933.godā ir izdūts juos pyrmais i Latvejā vīneigais publicātais dzejis kruojums „Reits”.

Školuotuojis gaitys M. Andžāne uzsuok 1931. goda rudenī Bukmuižis (myusu dīnuos Ezernīku) pogosta Porečjis pamatškolā (myusu dīnuos Bierzeņu pogosta Upmalys pamatškola).

1934.godā salaulojās ar žurnalistu i rakstnīku Konstantinu Strodu-Plencinīku. Saime ir dzeivojuse Reigā, kur M.Andžāne struoduoja kai školuotuoja Puordaugovys bārnu patversmis školā. Da 1940. godam M. Andžāne dorbojās taidūs izdavumūs kai „Straume”, „Jaunais Vōrds”, sovus dorbus syuta taidim izdavumimta kai „Zīdūnis”, „Sauleite”, kalendāram „Jaunō Straume”.

Kara laiku kūpā ar saimi pavoda Varakļuonūs. Aktivi sasadarboj ar rokstu kruojumu „Olūts”, publicej savus darbus avīzēs „Rēzeknes Ziņas” i „Latgolas Bolss”. 1944. godā V. Luoča izdevnīceibys reikoutajā literarūs dorbu konkursā drukys aizlīguma atceļšonys 40 godu atcerei M. Andžānis dzejis kruojums „Dzeiveibai” īgyva ūtrū gūdolgu. Nu 1944.goda dzeivojuse Vuocejā bēgļu nometnē Grēvenē, Langerfeldē. Kopā ar vīru strādājusi par skolotāju izveidotajā latviešu bēgļu nometnes skolā Oberkaselē.[3]

1951.gadā dzejniece no Vācijas izceļo uz ASV, kur viņa pavada savas mūža gaitas līdz pēdējam saules rietam 1988.gada 26. decembrim. 1951. gadā tiek arī publicēts viņas otrais dzejoļu krājums „Namīra vōrtūs”, kas ir papildināts un labots manuskripta „Dzeiveibai” variants.

Literārā darbība[pataiseit | labot pirmkodu]

Marija Andžāne mīl dabiskumu, vienkāršību un patiesumu. Viņai tuva ir vienkāršība valodā un formās, tādēļ viņai nav pārāk spilgtu epitetu, nav vārdu spēļu, kā arī sarežģītu ritmu.

Viņas dzejiskā māksla pastāv tuvu tautas mākslas vienkāršībai. Pati dzejniece ir teikusi, ka mazai domai nav vajadzīga liela forma. Arī dzejnieces domas ir vienkāršas tāpat kā pašas tautas domas. Viņa meklē patiesību ikdienišķajā, meklē dzīves jēgu pasaulē un atrod to dzīvībā. Meklē cilvēku sadzīves pamatus un atrod tos sirsnībā, meklē spēku dzīves grūtību pārvarēšanai un atrod to dzīves optimismā. Meklējot mūžīgo patiesību un skaistumu, M.Andžānes skatījums ir gaišs. Viņa redz garu un cēlumu visos dzīves sīkumos. Tādēļ laime aiz trejdeviņām jūrām, pēc kā dzejnieki ilgojas, ir māns. Laime ir tepat, tikai jāmāk to saredzēt. Un M.Andžāne to saredz tāpat, kā to saredzēja mūsu seņči. Rakstniece savā vienkāršībā grib dot visiem baudāmu un saprotamu dzeju, grib un spēj visiem iekustināt skaistuma jūtas.

Tādēļ, līdzīgi tautas poēzijai, M.Andžāne mīl cēlu, izkristalizētu patiesību, mīl dedzīgu sirsnību. Šīs īpašības viņa smeļ no tautas dvēseles un dzejas līdzekļus– no vienkāršās apkārtnes.

Marijas Andžānes dzejā, kura tapusi trimdā, ieskan ilgas pēc dzimtenes. Rakstnieces sirds tomēr grib piederēt tautai, no kuras viņa ir cēlusies. Piederēt zemei, kuru viņas seņči ir kopuši, tāpēc M.Andžānei ir daudz patriotisku motīvu un dzimtenei veltītas degsmes.

Marijas Andžānes stāsti galvenokārt ir veltīti jaunatnei. Tie ir gaiša ideālisma apgaroti, kur vienmēr uzvar labais vai arī labais saņem lasītāju simpātijas. Stāsti ir nelieli, tajos pavīd liriskas noskaņas un tēlojumi.

Rakstniece ir rakstījusi arī kādu plašāku romānu, tomēr tas netika pabeigts. Romāns saturēja autobiogrāfiskus materiālus un labu sava laika sabiedriskās dzīves fonu. Šis darbs daudz būtu devis arī Latgales kultūras vēsturei.[4]

Marija Andžāne rakstījusi arī literatūrteorētiskus apcerējumus, kas publicēti 30.-40.gadu presē.

Dzīvojot Latvijā, rakstniece publicējusies tikai latgaliski, trimdā rakstījusi un presē publicējusies gan latgaliski, gan latviešu literārajā valodā.

Marija Andžāne ir viena no retajām sievietēm, kas iekļauta enciklopēdijā "100 nozīmīgākās Latvijas sievietes".

2009.gada 8. septembrī latgaliešu dzejniecei Marijai Andžānei apritētu 100. dzimšanas diena. Dzejnieces simtgades atcerei tika veltīta 2. starptautiskā latgalistikas konference, kā arī Sovvaļnīka debijas disks "Supluok".

Bibliografeja[pataiseit | labot pirmkodu]

Dzejis kruojumi[pataiseit | labot pirmkodu]

  • „Reits” (1933)
  • „Dzeiveibai” (1944)
  • „Namīra võrtūs” (1951)
  • „Caur dvēseles prizmu” (1977)
  • „Dimensiju kvadrātsaknes”(1999, sak. I.Muizniece (Šuplinska))

Romani[pataiseit | labot pirmkodu]

  • „Nosta” (nepabeigts, 1949)
  • „Dzeiveibas ārterija” (rūkrokstā, 80. godi)
  • „Es nabeju bolta” (rūkrokstā, 80. godi)

Stuostu kruojumi[pataiseit | labot pirmkodu]

  • „Orojdāls” (1943)
  • „Aiz trejdeveinim kolnim” (1982)
  • „Izejas punkts” (1982)
  • „Puisāns ar kozu”– (1996, sak. I. Salceviča)

Atsaucis[pataiseit | labot pirmkodu]

  1. Andžāne M. Dimensiju kvadrātsāknes. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1999, 229.lpp.
  2. Marijai Andžānei -100
  3. LU literatūras, folkloras un mākslas institūts. Latviešu rakstniecība, bibliogrāfijas. Rīga: Zinātne, 2003. 30.-31.lpp.
  4. Bukšs M. Latgaļu literatūras vēsture. Rēzekne: p/s Latgaļu izdevniecība, 1957., 671.- 672.lpp.

Verīs taipoš[pataiseit | labot pirmkodu]