Nikodems Rancāns

Nikodems Rancāns (1870—1933) — bazneicnīks, ailinīks, vuiceibnīks, vīns nu pošu zeimeigokūs latgaļu ļaudyskūs dareituoju.

Dzims 1870 gods septembra 15 d. Zaļmuižys (piečuok — Nautrānu) pogosta Miglinīku solā. Beidzs Pīterpiļs dvēseliskū seminaru. Nu 1920 da 1929 g. dzeivuojs Preiļūs. Bejs Preiļu parapejis bazneickungs (1920—1929), Aglyunys seminarejis docātuojs (1922—1924), Aglyunys reaļgimnazejis direktors (1923—1929), Jaunaglyunys sīvīšu gimnazejis direktors (1928—1929), Rēzeknis vaļstiskuo skūluotuoju instituta direktors (1929—1933). Mirs Rēzeknē, paglobuots Rēzeknis Mīra ūļneicys kopūs.

Izlaids religiska tecīņa latgaļu gazetu „Sākla” (1906). Puorvierss latgaliskai tautā nūmīļuotu gruomotu „Genovefa” (1907). Pīrakstejs prozys lasejumu „Ceļuojums pa Latgolu” (1924), kurs pīzineigai viertejams latgaļu literaturā, adaptiejumu „Kungs Tvardovskys” (1929), vuiceibu gruomotu „Latvejis viesture”(1921), latgaļu lementari („Lementars deļ mozim bārnim”, 1923).

N. Rancāns daudzi dasalics pi latgaļu vuiceibys raisteibys: bejs atdarejs kūpdzeivi Pīterpilī jaunīšim nu Latgolys (1901–1906), organiziejs kursus i lekcejis, pats rakstejs i puorvierss vuceibu gruomotys skūlu jauneibai, i vadynojs cytus tū dareit, Preiļūs bejs īriedejs skūlānim vuiceibu bišu dravu i augļu suodu, materialiskai atspaiduojs pītryuceigūs skūlnīkus, paliedziejs voduot bārnus da skūlys.

Par peļnejumim parapejis aktiviziešonā 1924 godā N. Rancāns dabuojs moņsinjora titeļa, 1927 gadā par peļnejumim ļaudyskajā dorbā jam daškierts Treju zvaigžņu ordiņs. [[Kategoreja:Ailinīki]