Ontons Rupaiņs

Materials nu Vikipedeja
Jump to navigation Jump to search

Ontons Rupaiņs (latvīšu: Antons Rupainis) — „dzims 1906. godā 13. septembrī Bieržgalis pogostā, Pūrišķu cīmā. Mirs 1976. goda 20. aprelī Lakrosā, Viskonsinā, ASV, 1976. godā urna ar palnim puorapbedeita Miķeļa kopūs Reigā, 1991. godā puorabedeits Bieržgalis kopūs.”[1]

O. Rupaiņs par sevi[pataiseit | labot pirmkodu]

(..) Muni pirmī sūļi ir vingrinuoti Latgalys sādžys vacā muojenā iz dūbumainuo klūna, i nīvojamais vuords tryukums maņ sekuoja kai susātivs tik ilgi kamār as tū uzveiču sovym spākim. Tuopiec maņ beja vairuok kū vēlētīs nakai boguotū ļaužu bārnim, bet kod sirds suok trenētīs īkuorēs, tod tuos nikod nav pīpildamis. (..)

Osorom valdzāts muns ceļš guoja iz pamatskūlu, syurā naatlaideibā pabeigts skūluotuoju instituts, ar griuteibom izlamts ceļš leidz augstskūlai i tod – vajadzēje nest upuri jaunuokū bruolu i muosu lobā, lai munys trauksmys piec tī napaliktu pusceļā.

Šķieršļym aizsprūstuotais ceļš jau agrā bierneibā maņ izveiduoja dīzgon spieceigu atzinu: kļiut dereigam. Nadūmuot tikai par izgleiteibys gaitom, bet īgiutuos zinuošonys izmontuot praktiskā dzeivē. (..)

Vel šūboltdīn jyutūs, it kai byutu zvārinuots skūluotuojs. Skūluotuoja orūds maņ ir vysmīļuokuo profeseja. Tanī as atgiustu navin sevi, bet ari sovu bierneibu i jauneibu. (..)

Teatris maņ īpatikās jau nu pusaudža godim. Kod suoku uzastuotīs pamatskūlys sareikuojumūs, bet vysā nūpītneibā suoku tam pīsavērstīs skūluotuoju institutā, kur beja īvasta obligatuo teatra muokslys studeja kai muoceibu prīkšmets. Pirmūs divus godus muocejūs pi vacuos patosa skūlys aktīra V. Segleņa, kurš tanī laikā beja ari Latgalys Teatra režisors Rēzeknē. (..) Bez šytom studejom as tiku ari muocejīs teatra kursūs Reigā gon pi Zaltmota, kurš koriģēje munu dikceju; gon pi E. Feldmaņa, kurš iz Latgalys Teatra direktora liugumu gatavuoja mani režisora amatam Latgalys Teatrī. Šitajā pošā nūliukā as apmeklieju ari slavenū muokslinīku Čehova i Gromova reikuotū teatra seminaru Reigā Latvejys konservatorejā, kur muocejūs cīneit Staņislavska skūlu Moskovā, ar dziļu nūpītneibu analizēt dramatiskūs dorbus i ījustīs lūmuos. (..)

Skūla, Latgalys Teatris, draudzys kūrs, Latgalys skūluotuoju centrālbīdreiba, kūrs i teatris Bārzgalē i cytūs pogostūs, dzīduošonys skūluotuojs Varakļuonu ģimnazejā laikrokstu „Latgales Vārds”, „Zīdūnis” i „Sauleite” redakcejys – tī beja muna dorba golvonī pīturys punkti. I kod kluot nuoce Katūļu Jaunatnys bīdreiba, kas ar puori simtu nūdaļom i 10 000 bīdrym beja plašuokuo organizāceja Latgalē, as izsieju spākus iz vysom pusem. (..) As uzņiemūs vadeit Reigys Katūļu bīdreibys kūri. (..)

Lai īgiutu liluoku popularitati tautā, as mudinuoju Katūļu Jaunatnys organizāceju reikuot Dzīšmu svātkus Agliunē. (..) 15. augustā Agliunē beja svātki. Iz estrādys stuovēje 2000 dzīduotuoju – lauku jaunatne ar suleigom balsim. (..)[2]

Literaruo darbeiba[pataiseit | labot pirmkodu]

Nu 1927. goda O. Rupaiņs regulari publicēja dzejūļus, tāluojumus, skicis latgalīšu periodiskajūs izdavumūs. Pyrmuo publikaceja – roksts „Kai apspīž Latgolas skolas” laikrokstā „Latgolas Vōrds” (1922, Nr. 40). Pyrmī īspīstī dzejūli – „Mōkūneits” i „Piec godim” – žurnalā "Zīdūnis" (1927, Nr. 1). O. Rupaiņs raksteja cīši daudz gon latgalīšu, gon puornūvoda literārajā volūdā. Sadzeivis luga „Laikmetu maiņā” („Zīdūnis”, 1930, 2-8) i komedejis „Dzymtuo zeme” (1936) i „Jaunuo audze” (1939) ir muokslinīciski samārā naizstruodotys, Latgolā cīš popularys i vairuokkuort īstudātys. Vairuokys 30. godūs Reigā i Latgolā izruodeituos lugys („Teātris bez teātra”, „Lels cylvāks un sovs pat latgalīts” u.c.) nav sasaglobuojušuos. 1937. žurnalā „Atpūta” publicāts nūzeimeigs O. Rupaiņa dorbs, plašs viesturiskais romans par viduslaikim Latgolā, par dominikaņu klūstera dybynuošonu Aglyunā „Baltie tēvi” (1 - 2, 1963 – 64). Ūtruo pasauļa kara godūs pazuduši vairuoki humoristiski dorbi.

1944. godā O. Rupaiņs ar saimi emigrejs iz Vuoceju. Biegļu gaituos vyspyrms nūnuocs Bavārejā, Altetingā. Nūmetnē Neuetingā O. Rupaiņs vadejs pamatskūlis i nūmetnis kulturys dzeivi – bejs dirigents i varganists. 50. godūs Rupaiņa saime puorsaceļ iz ASV. Te autors dabuojs pajumti i dorbu kaidā katoļu muosu klūsterī Sentpolā, Minesotā. Jau pyrmajā emigracejis godā O. Rupaiņs aktivi i ar panuokumim raksteja i publicēja dorbus periodikā i atsevišķūs izdavumūs.

Leluokajā daļā O. Rupaiņa dorbu ir viesturiska tematika. Drukys aizlīguma laiks Latgolā attāluots juo lugā par Pīteri Miglinīku „Kod pyrmī gaili dzīdōja” (1946). Vāluok itys materials izmontuots viesturiskuo romana trilogejā „Māra mostas” („Poļu dumpis”, 1951, „Gaiļi pusnaktī”, 1952, „Pēteris Miglenieks”, 1956) i gruomotā „Pīters Miglinīks” (Minhenē 1953, Latvejā 2000). Par Latgolys atmūdys darbinīkim Pīterburgā 20. gs. suokumā viestej romans „Tauta grib dzeivōt” (1963, Latvejā 1991). Napabeigts palyka viesturiskais romans par Latgolu 14. gs. – „Rēzeknes rekviēms”.

20. gs. 30. godu Latgolys ļauds, jūs dzeive i problemys tāluotys garajā stuostā „Jaunō skūlōtōja” (1951, Latvejā 1991) i romanā „Zemes sōļs” (1953), kas ir ironisks dorbs par Ulmaņlaika Latvejis īkšpolitikys vaicuojumim, rakstnīka personeibys veiduošanūs, muokslinīku tragiskumu i tragikomiku sabīdreibā. Lelu īviereibu zynuotnīku vydā izraiseja O. Rupaiņa pietejums par volūdu atteisteibu „Arheolingvistika” (1967). Vairuoki O. Rupaiņa dzejūli izmontuoti dzīšmu tekstim: „Skaista sirds”, „Myusu ciļts” (E. Melngailis), „Bukmuiža” (I. Reinholde), „Dzīsme Latgolai” (V. Ozoliņš).

2000. godā Latvejā iznuocs O. Rupaiņa stuostu kruojums „Pasaules vējos”.

Bieržgalis nūvodpietnīceibys muzejā apskotama pastuoveigo ekspoziceja, veļteita ivāruojamuo Latgolys rakstnīka Ontona Rupaiņa dzeivei i darbeibai."[3] Pseidonimi: Skolotājs, Stabiņu Kepīts, O. Vīntūļs.[4] Gruomota „Bērzgales novads” veļteita O. Rupaiņa symtgadei.

Bibliografeja[pataiseit | labot pirmkodu]

Latvejys periods[pataiseit | labot pirmkodu]

  • 12 lugys, tymā skaitā:”Laikmeta maiņa”(1930)
  • „Dzimtā zeme” (1936)
  • „Jaunā audze” (1939)

Trimdys periodā izdūtī dorbi[pataiseit | labot pirmkodu]

  • ”Baltie tēvi” - romans divuos daļuos par Aglyunys dybynuošonu.
  • „Māra mostas” - romans treis daļuos par Pīteri Miglinīku un juo laiku.
  • „Tauta gryb dzeivot” - romans par latgaļu atmūdys laikim Pīterpilī.
  • „Zemes soļs” - romans par školuotuojim i pogosta darbinīkim Latgolā.
  • „Jauno skūluotuoja” - stuosts.
  • „Kod pyrmī gaiļi dzīdōja” – drāma par Pīteri Miglinīku.
  • „Pīters Miglinīks” - monografeja.
  • „Dzimtenes skoti” - mini gruomateņa ar dažim O. Rupaiņa dzejūlim.
  • Pasaulis literaturys katalogā ir īkļautys E. Dūbeļa izdūtuos O. Rupaiņa gruomotys: viesturisku romanu trilogeja ”Māra mostas” i „Arheolingvistika”.
  • Pādejais O. Rupaiņa publicātais dorbs izdūts ar literaturzynuotneicys Paulīnis Zalānis guodeibu 2000. godā, "Pasaules vējos".[5]

Roksti par O. Rupaini i juo dorbim[pataiseit | labot pirmkodu]

  • Šuplinska, I. Komisma elementi Ontona Rupaiņa prozā. Via Latgalica: humanitāro zinātņu žurnāls. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2009, 143.–153. lpp.
  • Bērzgales novads. Latgales Kultūras Centra izdevniecība. Rēzekne, 2006.

Atsaucis[pataiseit | labot pirmkodu]

  1. Latviešu rakstniecība bibliogrāfijās, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zinātne: 2003. 507. lpp.
  2. Rupainis, A. Trimdas rakstnieki//Manu dienu līču – loči. Kemptene, 1947. 3. sēj.
  3. Velo maršruts Nr. 3.1. „Meirānu ezera loks”. Pieejams: http://balticlakes.com/lv/marsruti/Latgale_Latvija/Nr_3_1
  4. Latviešu rakstniecība bibliogrāfijās, 507. lpp.
  5. Bērzgales novads, Latgales Kultūras Centra izdevniecība, Rēzekne, 2006. 134. lpp.